Les Miserables

Noskatījos sensacionālo filmu Les Miserables. Šī bija mana pirmā saskare ar šo aizkustinošo stāstu. Cik gan daudz ciešanu var nest viens cilvēks, cik stipram ir jābūt, lai cīnītos pašam ar sevi, cik ļoti ir kāds jāmīl, lai darītu visu tikai viņu labā.

Man filma patiesi patika gan no vizuālo risināju, gan muzikālā aspekta. Lai gan neesmu no raudošajiem skatītājiem, Annas Hetavejas izpildītā "I dreamed a dream" aizkustināja un vibrēja katrā mana ķermeņa šūnā. Tik skaisti, tik patiesi, tik žēlabaini. Pārsteidza arī Edija Redmajera, jeb Mariusa, dziedājums. Pēc skata tāds parasts puisis, bet kā dzied! Diemžēl, nedaudz vīlos Hjū Džekmana balsī, lai gan loma kopumā viņam piestāvēja. Nez kā būtu, ja viņa vietā tēlotu Džonijs Deps, kurš sevi pierādījis kā labu dziedātāju un mūziklu aktieri Tima Bērtona filmā "Svīnijs Tods", kurai bija ļoti līdzīgs galveno dziedošo aktieru sastāvs. Filma iegūtu pavisam citu garšu, īpaši jau tāpēc, ka Helena Bonhama Kārtere un Saša Barons Koens filmā jau ir. Šis pārītis padarīja filmu daudz priecīgāku. Zaglīgi un gaužām negodīgi viesnīcnieki, kuru klātbūtnē ne uz sekundi nevar novērsties, jo tie nospers pat tavu stikla aci vai lieko kāju - dod tikai viņiem mazu iespēju. Isabella Allena, kas tēlo mazo Kozeti apbur ar savām lielajām acīm un nevainīgo skatienu. Īsts eņģelītis. Arī Amandas Sejfrīdas tēlotā pieaugusī Kozete iedvesmo. Labsirdīga un jauka, nedaudz naiva, tomēr dzied kā lakstīgala.

Protams, filma neiztiek bez mīlestības. Meitenes, kuras augušas kopā un iemīlas vienā puisī. Puisis iemīl vienu, otru uztverot tikai kā draudzeni. Mīlestība no pirmā acu skatiena, ciešanas un cerība nākotnei.
Godīgi sakot, vienu lietu es biju cerējusi redzēt plašākā mērogā - barikādes. Filmas treileri sola spriedzi un cīņu, bet beigās tas galvenokārt ir bariņš ar entuziastiem, kas sametuši mēbeļu kaudzi Parīzes centrā un bruņojušies ar dažām pistolēm. Mērķis cēls, bet plāns bija nepārdomāts. Ne vienmēr sacelšanās pret valdošo varu beidzas veiksmīgi. Tomēr viens tēls ir īsts patriots un varonis - mazais puika Gavrošs. Nu tādu zeņķi vēl vajag pameklēt - drosmīgs, izveicīgs un "ielu gudrs". Īsts cīnītājs.
Tomēr vislielākā spriedze ir starp Žanu Valžanu (Hjū Džekmans) un inspektoru Žavertu (Rasels Krovs). Eh, būtu man teikšana, Žavertu tēlotu Alans Rikmans. Bet nu neatgriezīsimies pie manas vēlmes reproducēt Flītstrītas dēmonisko bārddzini citā mērcē (tomēr sapņot nav aizliegts). Spriedze, naids un kaķa un peles spēle starp abiem tēliem turpinās visas filmas garumā. Man personīgi ļoti patīk ideja par to, ka esot labam pret savu ienaidnieku, tu vari viņu iekšēji nogalēt daudz vairāk nekā  tad, ja iedur viņam krūtīs dunci. Ticība labajam ne visiem nākas viegli.  Reizēm labais cilvēkos pārsteidz vairāk par nodevību.
Kopumā varu teikt, ka biju gaidījusi drusciņ vairāk, taču vīlusies gan neesmu. Iesaku šo filmu noskatīties tiem, kam patīk grāmatu ekranizējumi, mūzikli vai filmas vēsturiskos apstākļos.

Postcrossing - mazais dzīves prieciņš

Man ļoti patīk saņemt pastu. Ne jau spamu vai reklāmas, bet gan vēstules un kartiņas. Kopš 2011. gada vasaras mans starpnieks šajā jautājumā ir Postcrossing - vispasaules pastkartīšu apmaiņas tīkls.
Darbības princips ir pavisam vienkāršs:

1. reģistrējies sistēmā; 
2. dabū kāda lietotāja adresi; 
3. aizsūti viņam kartiņu; 
4. pagaidi, kamēr saņēmējs kartiņu reģistrē sistēmā; 
5. sāc saņemt kartiņas no citiem lietotājiem

Katrai kartiņai piešķir individuālo identifikācijas kodu. Sistēmas burvība slēpjas faktā, ka nekad nezini, kam sūtīsi vai no kā saņemsi kartiņas. Otra interesantā lieta ir tā, ka vari sazināties ar citiem lietotājiem un sarunāt privāto apmaiņu, ja otrs lietotājs to vēlas. Mana kolekcija šobrīd ietver vairāk kā 100 caur sistēmu saņemtās kartiņas un vēl apmēram tikpat daudz kartiņas, kuras esmu ieguvusi personīgās apmaiņas laikā. Lielisks hobijs. Arī filatēlisti var priecāties par marku dažādību. Daži piemēri no manas kolekcijas:

Kā reklamēt grāmatu

Manuprāt, ne katra grāmata uzreiz atrod savus lasītājus, reizēm vajadzīgs neliels stimuls. Reklāmas ne vienmēr ir kaitinošas, ir dažas gluži jaukas un sirsnīgas, lūk, ļoti labs piemērs.

Gribētos redzēt vairāk šādas jaukas reklāmiņas :3

Jauns gads un Jauna dzīve

Šis ir pārdomu raksts. Neliela atskaite pašai sev par pēdējo pusgadu manā dzīvē.

2012. gads man sanāca visai dīvains. Puse gada bija relaksācijas un iedvesmas pilna, otra puse ļoti darbīga un tajā pašā laikā apātiska personiskās attīstības ziņā.

Vasara paskrēja nemanot - tad ceļojumi, tad personīgie projekti, tad jau atkal biju iesprūdusi ar degunu kādā grāmatā. Dienas saplūda viendabīgā masā. Rudens piezagās līdz ar braucienu uz Rīgu.

Kopā ar līgavaini un viņa vecākiem Užavas bākā

Ak jel, šis brauciens diezgan labi salika punktus uz "i". Pirmkārt, sapratu, ka tuvākajā laikā uz dzīvi Latvijā tomēr nevēlos atgriezties, jo jaukā un dzīvespriecīgā noskaņa, kas virmo pavasarī, pazūd jau pirmajās septembra dienās. Cilvēki ir jau noguruši, lai gan atvaļinājums tikko beidzies, noskaņa ir smagnēja, jo nevienam nav ne laika, ne naudas, lai vakaros kārtīgi izklaidētos. Šī ir laikam viena no tām lietām, pie kā esmu tik ļoti jau pieradusi dzīvojot Anglijā - cilvēks darbu atstāj aiz ofisa durvīm un dodas baudīt dzīvi.

 
Otra, un daudz nepatīkamākā lieta - man Lido Dzirnavu ielā ļoti veikli nozaga somu. Sēdēju pie durvīm, draudzene turpat blakus. Nekur prom nebijām, bet ceļoties konstatēju, ka soma no krēsla atzveltnes pazudusi. Tas bija nu ļoti nepatīkams vakars. Liels paldies jaukajām meitenēm, kas manu somu izvandītu atrada savā kāpņu telpā un aiztaupīja manas lielākās raizes par dokumentiem un mājas atslēgām. Tomēr man neizprotamā veidā no mana bankas konta pazuda prāva naudas summa, kas tika izņemta no bankomāta. Vēl joprojām esmu dusmīga uz pašvaldības policiju par bezdarbību un neatsaucību. Vēlāk uzzināju, ka ārzemniekus Lido restorānos tajā rajonā bieži tā aptīrot - cilvēki, esiet uzmanīgi!

Kopumā bija arī labas lietas - bijām ar līgavaiņa vecākiem braucienā pa Kurzemi. Tas nudien bija jauki. Izbaudīju īstu rudeni ar sēnītēm un odziņām. Šī jaukā brauciena laikā izlēmām, ka pietiek vilkt gumiju un jāprecas 2013. gada vasaras beigās. Šis lēmums lika nonākt pie secinājuma - vajag krāt naudiņu kāzām. Tā es sāku meklēt jaunu darbiņu.
Darbu atradu neparasti ātri - pieteicos vairākām pozīcijām un 2 nedēļu laikā jau saņēmu piedāvājumu piedalīties projektā, kas notiek Birmingemas publiskajā bibliotēkā. Darbs nebija nekāds dižais - tīrīt vairākus tūkstošus grāmatu plauktu ar putekļusūcēju. Tomēr kontrakts bija uz 2-3 mēnešiem, laba alga un atrašanās vieta 15 minūšu attālumā no mājām. Pieņēmu šo piedāvājumu un nenožēloju. Izrādījās, ka amerikāņu kompāniju darba stils un motivācijas modeļi atbilst manai gaumei par 100%. Lai gan pats darbs bija ļoti vienmuļš, es varēju nodot savu prātu audiogrāmatu varā. Vēl viena lieta bija foršais priekšnieks un interesantie kolēģi. Bibliotekāri tomēr ir atsevišķa suga. Nevienā citā kolektīvā nebiju piedzīvojusi tik dzīvas diskusijas par seriāliem, grāmatām, filmām un ikdienas notikumiem. Lai gan lielāko laika daļu pavadīju no visiem izolētā vidē, tomēr pamanījos iedraudzēties pie pusdienu galda vai kādā no firmas rīkotajiem pasākumiem. Tā laikam bija jaukākā daļa - reizi mēnesī tikai rīkoti mazi pasākumi ar ēdienu un sarunām darba stundu ietvarā. Pasvinējām Helovīnus, bijām parkā ēst pilsētas gardākos sendvičus un decembrī bijām uz restorānu. Tas viss apmaksāts. Liels bija mans pārsteigums, kad dabūju Ziemassvētku prēmiju. Tas bija ļoti jauks un patīkams pārsteigums. Lai gan šajā darbā pavadīju visīsāko laiku savā nopietnajā darba karjerā, jutos visvairāk pieņemta un novērtēta. Lai gan visu laiku biju ļoti nogurusi, jo nevēlējos pamest savu drošības spilvenu - darbu naktsklubā, ļoti priecājos par šo pieredzi. Un arī iekrāto naudiņu kāzām.

Svētku laiks pagāja nemanot un šobrīd jau jūtos spēku un apņēmības pilna, lai atkal mestos jauna darba medībās. Izbaudu savu brīvo laiku un pa druskai plānoju nākotni. Esam nolēmuši vasarā pārvākties uz jaunu dzīvokli. Gandrīz nevaru sagaidīt, kad pienāks šis jaukais brīdis.

Ja runājam par tipisko ieradumu veidot apņemšanās sarakstus, šogad nolēmu strikti pieturēties pie izmērāmiem mērķiem.

• Apprecēt savu labāko draugu
• Atrast jaunu darbiņu, kas palīdzētu realizēt citus mērķus
• Atrast jaunu dzīvesvietu netālu no darba vai pašā pilsētas centrā
• Izlasīt 50 grāmatas
• Realizēt vismaz 10 palielus radošos projektus

Nekas tāds īpašs. Esmu sapratusi, ka mērķi no "pareizāk dzīvot" sērijas nav priekš manis. Pirmos mēnešus vēl turos, bet tad ieslīgstu rutīnā un gada beigās esmu turpat, kur iepriekš. Tas gan nenozīmē, ka neesmu veikusi uzlabojumus savā dzīvē - ēdu pareizāk, cenšos vairāk piedomāt pie lietām, izglītoju sevi, veltu vairāk laika mīļotajam cilvēkam un draugiem. Ir mazas lietiņas, ko vēl gribas sasniegt - izpausties radoši, pievērsties hobijiem, vairāk lasīt grāmatas nevis nekam nederīgu informāciju internetā, apgūt valodas, vairāk interesēties par savu profesiju, vairāk kustēties. Bet šie mazie mērķīši ir jāpatur prātā un jāattīsta savā laikā, lai tie neizslīd cauri pirkstiem kā smiltis. Tiem ir jānobriest, jābūt sajūtai, ka tā vajag, ka šajā laikā tas ir tiešām tas, ko vēlos.

Gribas sev un citiem šajā čūskas gadā novēlēt slaidi kustēties pretī dzīvei, nevis saritināties stūrītī un gaidīt, kad medījums pats ieskries mutē. Lai šis gads ir panākumiem bagāts un dzīvespriecīgs, lai tas mūs attīsta un sniedz gandarījumu par paveikto. Priekā!

Latvija - pārdomas pēc brauciena

Brīvības piemineklis

Aizvakar atgriezos no sava 3 nedēļu brauciena uz Rīgu. Lai gan esmu pūce, brīvdienu laikā tiku modināta ap 8.00 no rīta. Tas nāca par labu, jo padarīja manu dienu krietni produktīvāku. Paspēju daudz izdarīt. Jāsāk domāt, vai tik nevajadzētu mainīt darbu. Nakts maņas dienas ritmu ietekmē ļoti spēcīgi. Šodien pamodos 7.15 un jutos spēka pilna. Agrs rīts mudina izdarīt vairāk. Tomēr šķiet, ka ātri vien atkal atgriezīšos pie sava ierastā dienas ritma.

Šis brauciens patiesi bija ļoti vērtīgs ne vien tāpēc, ka smēlos jaunus iespaidus un satiku sirdij tuvus cilvēkus, bet arī tāpēc, ka varēju paskatīties uz Rīgas iedzīvotājiem no malas. Padzīvojot ilgāku laiku ārzemēs var labāk saskatīt cilvēku īpatnības, kuras agrāk neesi ievērojis un uzskatījis par ko īpašu. Brauciena laikā bija vairākas lietas, kuras lika aizdomāties:

+ Apkalpošana Rīgā ir galvas tiesu pārāka nekā Anglijā. Tas priecē. Cilvēki pārzina savu darbu un cenšas to darīt godam. Par to daļēji ir jāpateicas arī krīzei, jo lielā konkurence uz brīvajām vakancēm liek cilvēkiem sarosīties.

- Negatīvu iespaidu atstāja tas, ka Rīgā cilvēkiem ļoti patīk grūstīties. Cilvēku iekšējais GPS nav prognozējams. Lai kur es būtu, ja tur ir pūlis - cilvēki noteikti centīsies uzgrūsties virsū. Tas ir tik ļoti atšķirīgi no rietumu kultūras, kur katram pienākas sava personīgā telpa. Ja tu uzgrūdies anglim, viņš parasti paspēs atvainoties pirmais. Rīgā - tev pāri pārskries kā tanks un vēl nolamās par to, ka tu esi stāvējis ceļā. Stockmann trakās dienas bija trakas tieši nepieklājīgo tantuku dēļ, kas grūstījās bez jebkāda iemesla. Domāju, ka tas tā ir tikai ar tirgus tantēm un sabiedriskajā transportā, bet maldījos. Arī operas un teātra apmeklētājiem šķiet, ka ja viņi nepagrūdīs kādu mugurā, pie sava mēteļa klāt netiks. Ak jā, un jēdziena "godīgi stāvēt rindā" Rīgā vispār nemēdz būt. Nezinu ar ko to visu varētu izskaidrot, varbūt tās ir rakstura iezīmes, kas ir konservējušās cilvēkos vēl no padomju gadiem, kad neko nevarēja dabūt? Varbūt grūstoties cilvēki cenšas neapzināti kompensēt fizisko pieskārienu un maiguma trūkumu? Varbūt tās ir iekšējās bailes kaut kur nepaspēt vai arī nevēlēšanās kādu laist pa priekšu (starp citu arī ļoti raksturīga iezīme autovadītājiem)? Katrā ziņā tas ir ļoti nepatīkami.

Charlie pica Rīgā, Doma laukumā

+ Rīgā var labi atpūsties par salīdzinoši nelieliem līdzekļiem. Kultūras dzīve plaukst un zeļ. Man ļoti patika tas, ka vienmēr ir kur aiziet. Pati biju uz baletu, 2 reizes aizgāju uz teātri, modes skatēm un kino, gāju uz kafejnīcām un vēl daudz ko citu, bet tas neatstāja lielu robu manā budžetā. Daudzas lietas vispār var apmeklēt bez maksas - parkus, koncertus, brīvās izstādes... Protams, jo vairāk esi gatavs ieguldīt, jo vairāk varēsi saņemt pretī (un es nerunāju tikai par naudu).

- Apģērba ziņā rīdzinieki cenšas neizcelties no pūļa. Ejot pa ielu cilvēki saplūst viendabīgā, pelēcīgā masā. Kamēr laiks bija lietains, gandrīz visi bija saģērbti tumšos un zemes toņos. Laikā, kad īpaši gribas ko spilgtu un saulainu, tas šķiet nedaudz dīvaini. Es ļoti izcēlos ar savu koši zilo mēteli. Tikai līdz ar saulainajām dienām cilvēki sāka ģērbt košas krāsas - rozā, sarkanu, zaļu... Sāku domāt, kāpēc tā? Izstaigāju veikalus - tur viss kārtībā, visas krāsas ir pieejamas. Apskatīju savu veco garderobi un konstatēju, arī es savā laikā vilku drēbes, kas ar košumu nemaz neizceļas. Palika interesanti. Vai patiesi Latvijā lielais vairums cenšas saplūst un neizcelties? Varbūt tā ir tāda nacionālā mīlestība pret zemes toņiem? Vai arī tam ir praktisks pamatojums, lai drēbes tik ātri nesmērētos?

+ Jūrmala vēl joprojām ir interesanta. Pirmo reizi biju skatu tornī un nopriecājos par kolosālo bērnu laukumu. Ja es būtu bērns, visu laiku gribētu tur iet. Arī jūras krasts Rīgas Jūras līcī ir brīnišķīgs - tik tīru pludmali ar baltām smiltīm reti kur var redzēt. Tā ir patiesa vērtība, kas jāsaglabā.

- Cilvēki saudzē savu naudu. Lai cik ļoti viņiem lieta patiktu, tā netiks pirkta, ja nešķiet kā pirmā vajadzība. Cilvēki Latvijā ir praktiski un saimnieciski. No otras puses - tieši tērēšana bīda ekonomiku uz augšu. Mums vēl to riteni nav sanācis iekustināt. Bet tas ir saprotami, jo algas daudziem ir nožēlojami niecīgas. Apbrīnoju cilvēkus, kuri var priecāties par dzīvi ar 180 latu algu mēnesī.

+ Rīgas Zoodārzā ir tik forši dzīvnieciņi. Pavasaris ir īpašs ar mazuļu šarmu. Lai gan šķiet, ka dzīvnieciņu kopš pēdējā apmeklējuma ir kļuvis mazāk, tie vienalga ir varen jauki. Tikai man ir viens ieteikums - iet uz zoodārzu no rīta, jo pēc pulksten diviem visi dzīvnieciņi ir pabaroti un izvēlas diendusu, nevis apmeklētāju izklaidēšanu.

Rīgas torņu vērotājs

Protams, ir arī daudzas citas lietas, kas atstāja interesantus iespaidus. Man bija neizsakāms prieks satikt savus draugus. Īpaši jau tāpēc, ka viņi ir tik interesantas personības, ar kurām varētu runāt mūžīgi. Virtuves tējas kultūra vēl nav izmirusi. Cilvēki arvien vairāk novērtē tradicionālas vērtības un dabas dotos labumus. Arī dārzeņi Rīgā ir daudz garšīgāki. Man bija liels prieks, ka varēju pavadīt tik īsu laika sprīdi ļoti produktīvi. Tagad jācenšas šo aktīvo un labi saplānoto dzīvesstilu ieviest arī ikdienā. 3 nedēļas bez sava datora man nāca par labu. Atcerējos, kā tas ir, kad dienā priekš dažādām lietām ir vismaz 12 stundas. Dators apēd vismaz pusi no šī laika.
Un jā, es vēl joprojām esmu savas valsts patriots, lai gan šobrīd izvēlos dzīvi ārzemēs.