Lieldienas gaidot

Palikusi vien nedēļa līdz lielajiem pavasara svētkiem. Lai gan šie nav tik īpaši svētki kā Ziemassvētki, Jāņi vai dzimšanas diena, tomēr katru gadu līdz ar Lieldienām rodas cerība uz siltu laiku, zilām debesīm un smaržīgiem ziediem. Man tie asociējas daudz vairāk ar ģimeni nekā Ziemassvētki, kuru komerciālā būtība un trakais skrējiens pēc dāvanām jau sen ir nokāvis visu svētku burvību (lai gan pēdējos 2 gadus esam šo barjeru pārkāpuši ar gardām vakariņām un ballīti tuvu draugu lokā BEZ dāvanām). 

Lieldienās ir lielā olu krāsošana un dauzīšana. Tas ir pasākums, kuru gaidu jau kopš Ziemassvētkiem rūpīgi iekrājot sīpolu mizas. Es pati neatbalstu ķīmiskās olu krāsas un dodu priekšroku dabīgajām - sīpoliem un ziediem. Slinkuma vadīta vienkārši novāru olas sīpolu mizās, bet tās tomēr sanāk tik skaisti brūnas, ka ir liels prieks arī par tām. Ja vēl ar marli pietin klāt grūbas, ziedus vai pirmās lapas, tad jau vispār sanāk skaisti.
Lieldienās vienmēr esmu gājusi šūpoties. Lai gan sen vairs neesmu maza meitene (vismaz ieskatoties pasē), es izbaudu šo dienu, kad var ielīst kādās šūpolēs un uzšūpoties tik augstu, kamēr bail sāk palikt. Tad jūtos brīva un vairs nav svarīgs ne vecums, ne statuss. Jūtos brīva no visiem aizspriedumiem. Arī Anglijā dzīvojot no šīs tradīcijas neesmu atteikusies un jau zinu 3 vietas mājas apkaimē, kur atrodas šūpoles. Pagājušajā gadā kopā ar meitenēm iemēģinājām un bija dikti forši un jauki. Ja vēl piemin, ka Birmingemā ap Lieldienām jau ir riktīgs pavasaris ar narcisēm un ķiršu ziediem, tad var iedomāties, cik labi paliek ap sirdi no visas tās pavasarīgās gaisotnes.
Šogad svētu gaisotni varētu pabojāt darbs - būs jāstrādā 4 naktis pēc kārtas, kas ir grūti gan fiziski, gan morāli. Bet es nezaudēšu savu svētku garu un centīšos tomēr iepriecināt savu vīrieti ar kādu jauku maltīti, pastaigu un kādu paštaisītu dāvaniņu (ja būs laiks to uztaisīt).