Četras dienas Dublinā (Otrā daļa)

...Jo man garšo alus....

Tāds varētu būt otrās dienas moto mūsu brauciena laikā. Esot Dublinā ir grēks neizbaudīt Guinness alu. Jau pirms došanās ceļā nopirkām biļetes uz slaveno Guinness alusdarītavu. Pēc brokastīm uzreiz nesteidzāmies doties uz mērķi, bet nedaudz paklejojām pa Dublinas centru. Šoreiz izstaigājām kanāla otro krastu. Bijām nosaluši un gribējām nopirkt kādu siltāku džemperīti un ieklīdām šopinga rajonā - neviens brauciens man vēl nav pagājis bez iepirkšanās. Veikali Īrijā gandrīz neatšķiras no tiem, kuri ir it visur Apvienotajā Karalistē, ja neskaita, ka nosaukumi ir nedaudz mainīti. Piemēram, lētais drēbju veikals Primark īriem ir Pennys un Poundland ir Dealz, kas gan lietas būtību nemaina. Tiku pie jaunas plānās jaciņas un Sendijam arī nopirkām siltāku kreklu, tad nu bijām gatavi doties tālāk. Nenoturējāmies un iegājām Starbucks kafejnīcā. Biju izbrīnīta par uzskrūvētajām cenām - īpašā kafija bija gandrīz divreiz dārgāka kā to var dabūt Birmingemā. Bet viņiem ir lieliska karstā šokolāde, kas silda ne vien vēderiņu, bet arī dvēselīti.
Gājām uz kanāla pusi un meklējām ceļu uz alusdarītavas muzeju. Pa ceļam vēl ik pa brīdim apstājāmies, lai izpētītu citus tūrisma objektus, kā, piemēram, milzīgās metāla puķes Temple Bar rajonā. Kad beidzot nonācām alusdarītavā bija jau vēla pēcpusdiena. Dublinā visi muzeji, kā tas ir daudzās valstīs, strādā līdz pieciem. Guinness ļauj saviem apmeklētājiem palikt ilgāk, lai izbaudītu skaisto skatu un bezmaksas alus pinti kolosālajā panorāmas bārā. Muzejs pats par sevi ir ļoti interesants - tas ir daudzstāvu ēkā, katrs stāvs ir veltīts noteiktam Guinness aspektam - alus darīšanas procesam; mārketingam; izplatībai pasaulē utt. Bija ļoti interesanti, jo muzejs ir interaktīvs. Var paskatīties video, apčamdīt eksponātus un arī izlasīt interesantāko informāciju. Laikam īpatnējākais ēkas konstrukcijā ir ātrija forma - tā ir pasaules lielākā alus glāze. Man vislabāk patika mārketinga stāvs, jo tur varēja apskatīt vecās reklāmas, glāzes, suvenīrus un plakātus. Arī slavenā tukāna attēlu tur netrūka. Interesants likās stāsts par to, kā radās Ginesa rekordu grāmata - pavisam vienkārši, to aizsāka alus mīļi, kuri, krogā sēžot, sāka strīdēties, kurš putns lido ātrāk. Kad nu sākuši noskaidrot un pierakstīt, lai arī citi zinātu, pa rokai bijusi vien Ginesa atsauksmju grāmata. Tā, lūk, tas viss sākās. Virzoties arvien augšup, var nonākt līdz alus izliešanas punktam, kur apmeklētāji var paši ieliet perfektu pinti alus un dabūt sertifikātu. Otra iespēja ir doties uz pašu pēdējo stāvu un baudīt panorāmas skatu uz pilsētu.  Mēs izvēlējāmies otro opciju un nenožēlojām. Lai gan bārs bija pilns un nevarējām kādu laiku apsēsties, skats uz visu Dublinu atsvēra visas neērtības. Man ļoti patika, ka virzienā uz galvenajiem objektiem tika norādīti ar uzrakstiem un vietu saistību ar Guinness. Bezmaksas alus pinte nudien bija labākais Guinness, kas līdz šim ir baudīts. Biezs, svaigs un stingrām putām. Burvīgi! Sagaidījām saulrietu un redzējām, kā Dublina ieslīd tumsas varā un kā ieslēdzas neskaitāmās gaismiņas. No visas sirds iesaku.
Atpakaļceļā nolēmām, ka vajag iet pa citu ceļu un gandrīz neticējām savām acīm, kad vienā šķērsieliņā skatlogā ieraudzījām Ādažu čipsus. Tāds neviltots prieks. Lietuviešu veikals piedāvā visai plašu latviešu preču klāstu, bet mēs gribējām tikai mūsu iecienītos tomātu čipsus. Mājas garša, nudien.

Visu dienu neko prātīgu nebijām ēduši un Sendijs uzstāja, lai aizejam uz Amerikāņu bistro. Tas bija pa ceļam uz hoteli un es piekritu. Nenožēloju arī šo izvēli - interjers ir iekārtots 50. gadu stilā un porcijas bija ļoti lielas. Es pasūtīju "atvērto burgeru", kas gan patiesībā bija salāti ar kotleti, bet bija garšīgi. Sendijs izvēlējās vienu no burgeriem. Papildus paņēmām saldā kartupeļa frī un saldējuma kokteiļus. Bija ļoti garšīgi, bet porcijas, manuprāt, ir pārlieku lielas. Lai gan tas ir amerikāņu restorāns un tas attaisno izmērus. Cenas tipiskas Dublinai - pamatēdiens maksā ap 10-12 EUR. Bet bija tā vērts.
Nākamajā dienā devāmies muzeju apskates tūrē. Pa ceļam nobarojām negaršīgo maizi kanālmalas kaijām, kas jau vien izvērtās par pasākumu. Putni pat stājās savdabīgā rindā uz margām, lai tiktu pie sava kumosa.
Pirmais muzejs bija Čestera Bītija biblitēka, kur varēja apskatīt senus manuskriptus, inkunābulas un plašu eksponātu kolekciju no austrumiem (Ķīnas, Indijas un citām valstīm). Iesaku aiziet vēstures un grāmatu mīļotājiem.
Pēc tam devāmies uz Zinātnes galeriju, izejot cari jau pieminētajai Trīsvienības koledžai, bet ekspozīcijas maiņas dēļ iekšā netikām. Nebēdājām un devāmies tālāk. Nedaudz nomaldījāmies un nonācām pie parka, kurā var tikai staigāt un sēdēt uz soliņiem (ja spriež pēc brīdinājuma uz vārtiem). No otras puses, šajā parkā atrodas interesantas skulptūras, tai skaitā slavenā dendija Oskara Vailda skulptūra pilnā augumā. Ilgi nekavējāmies un devāmies uz Nacionālo Drukas muzeju. Mums ļoti patika - drukas iekārtas, dažādu šriftu burti, filma par grāmatu un avīžu iespiešanas vēsturi. Bibliofilam piemērota vieta. Rīgā arī tāds muzejs noderētu.
Līdz pieciem paspējām aiziet atpakaļ uz Nacionālo Dabas muzeju. Šis muzejs stipri līdzinās visiem citiem un ilgi neuzkavējāmies. Ātri vien devāmies uz Starbucks, jo ļoti gribējās kafiju. Pēc tam atkal aizgājām uz O'Neill's, lai baudītu šī jaukā kroga atmosfēru, alu un bezmaksas WiFi. Izmēģinājām apelsīnu alu, kas nedaudz atgādina D-light. Izlēmām netērēt naudiņu uz vakariņām un gājām uz veikalu pēc našķiem. Centrālie veikali ir stipri uzcenoti, tāpēc neko daudz nepirkām. Atlikušo vakara daļu pavadījām viesnīcas numuriņā, skatoties televizoru un graužot čipsus.
Pēdējā dienā paēdām brokastis, savācāmies un devāmies apskatīt pēdējos divus muzejus mūsu sarakstā. Laiks bija lietains un nepatīkams. Doma par iešanu uz parku ātri vien atkrita. Bijām uz Nacionālo Mākslas galeriju un Nacionālo Vēstures muzeju. Godīgi sakot, nedaudz vīlos abos. Esmu jau līdz šim apmeklējusi tik daudzus šāda tipa muzejus, ka neatradu neko aizraujošu. Bet, kā lietainas dienas laika kavēklis, tas vienalga bija labs risinājums. Uzklīdām arī Nacionālajai Bibliotēkai, bet iekšā negājām. Noskaņas meklēt piedzīvojumus nebija un izdomājām darīt to, ko dara īri - atkal iet uz krogu. Šoreiz nolēmām izmēģināt arī ko ēdamu, bet, redzot gigantiskās porcijas, pasūtījām tikai zupu. Tā nudien bija laba izvēle. Sātīga un garda, klāt nāca svaigi ceptas sodas maizes šķēle (pēc garšas atgādina saldskābmaizi) ar sviestu. Ņamm... Tā arī nosēdējām līdz sešiem, kad bija jādodas uz lidostu. Ilgi gaidījām autobusu, un izkāpām vienu pieturu par ātru, bet tomēr nonācām lidostā ļoti laicīgi. Pārguruši un izmocīti tikām mājās vēlu vakarā.
Tāds nu kopumā sanāca mūsu brauciens uz Dublinu. Ja sanāks braukt vēlreiz, noteikti gribēšu paņemt līdzi vairāk naudiņas un izbaudīt arī maksas muzejus un pagaršot vairāk ēdienus. Tomēr esmu ļoti apmierināta un iesaku arī citiem doties uz Dublinu, jo tā ir kompakta un jauka pilsēta ar neskaitāmiem krogiem.