 |
| Brīvības piemineklis |
Aizvakar atgriezos no sava 3 nedēļu brauciena uz Rīgu. Lai gan esmu pūce, brīvdienu laikā tiku modināta ap 8.00 no rīta. Tas
nāca par labu, jo padarīja manu dienu krietni produktīvāku. Paspēju
daudz izdarīt. Jāsāk domāt, vai tik nevajadzētu mainīt darbu. Nakts
maņas dienas ritmu ietekmē ļoti spēcīgi. Šodien pamodos 7.15 un jutos
spēka pilna. Agrs rīts mudina izdarīt vairāk. Tomēr šķiet, ka ātri vien
atkal atgriezīšos pie sava ierastā dienas ritma.
Šis brauciens patiesi bija ļoti vērtīgs ne vien tāpēc, ka smēlos jaunus iespaidus un satiku sirdij tuvus cilvēkus, bet arī tāpēc, ka varēju paskatīties uz Rīgas iedzīvotājiem no malas. Padzīvojot ilgāku laiku ārzemēs var labāk saskatīt cilvēku īpatnības, kuras agrāk neesi ievērojis un uzskatījis par ko īpašu. Brauciena laikā bija vairākas lietas, kuras lika aizdomāties:
+ Apkalpošana Rīgā ir galvas tiesu pārāka nekā Anglijā. Tas priecē. Cilvēki
pārzina savu darbu un cenšas to darīt godam. Par to daļēji ir jāpateicas
arī krīzei, jo lielā konkurence uz brīvajām vakancēm liek cilvēkiem
sarosīties.
- Negatīvu iespaidu atstāja tas, ka Rīgā cilvēkiem ļoti patīk grūstīties. Cilvēku iekšējais GPS nav prognozējams. Lai kur es būtu, ja tur ir pūlis - cilvēki noteikti centīsies uzgrūsties virsū. Tas ir tik ļoti atšķirīgi no rietumu kultūras, kur katram pienākas sava personīgā telpa. Ja tu uzgrūdies anglim, viņš parasti paspēs atvainoties pirmais. Rīgā - tev pāri pārskries kā tanks un vēl nolamās par to, ka tu esi stāvējis ceļā. Stockmann trakās dienas bija trakas tieši nepieklājīgo tantuku dēļ, kas grūstījās bez jebkāda iemesla. Domāju, ka tas tā ir tikai ar tirgus tantēm un sabiedriskajā transportā, bet maldījos. Arī operas un teātra apmeklētājiem šķiet, ka ja viņi nepagrūdīs kādu mugurā, pie sava mēteļa klāt netiks. Ak jā, un jēdziena "godīgi stāvēt rindā" Rīgā vispār nemēdz būt. Nezinu ar ko to visu varētu izskaidrot, varbūt tās ir rakstura iezīmes, kas ir konservējušās cilvēkos vēl no padomju gadiem, kad neko nevarēja dabūt? Varbūt grūstoties cilvēki cenšas neapzināti kompensēt fizisko pieskārienu un maiguma trūkumu? Varbūt tās ir iekšējās bailes kaut kur nepaspēt vai arī nevēlēšanās kādu laist pa priekšu (starp citu arī ļoti raksturīga iezīme autovadītājiem)? Katrā ziņā tas ir ļoti nepatīkami.
 |
| Charlie pica Rīgā, Doma laukumā |
+ Rīgā var labi atpūsties par salīdzinoši nelieliem līdzekļiem. Kultūras
dzīve plaukst un zeļ. Man ļoti patika tas, ka vienmēr ir kur aiziet.
Pati biju uz baletu, 2 reizes aizgāju uz teātri, modes skatēm un kino,
gāju uz kafejnīcām un vēl daudz ko citu, bet tas neatstāja lielu robu
manā budžetā. Daudzas lietas vispār var apmeklēt bez maksas - parkus,
koncertus, brīvās izstādes... Protams, jo vairāk esi gatavs ieguldīt, jo
vairāk varēsi saņemt pretī (un es nerunāju tikai par naudu).
- Apģērba ziņā rīdzinieki cenšas neizcelties no pūļa. Ejot pa ielu cilvēki saplūst viendabīgā, pelēcīgā masā. Kamēr laiks bija lietains, gandrīz visi bija saģērbti tumšos un zemes toņos. Laikā, kad īpaši gribas ko spilgtu un saulainu, tas šķiet nedaudz dīvaini. Es ļoti izcēlos ar savu koši zilo mēteli. Tikai līdz ar saulainajām dienām cilvēki sāka ģērbt košas krāsas - rozā, sarkanu, zaļu... Sāku domāt, kāpēc tā? Izstaigāju veikalus - tur viss kārtībā, visas krāsas ir pieejamas. Apskatīju savu veco garderobi un konstatēju, arī es savā laikā vilku drēbes, kas ar košumu nemaz neizceļas. Palika interesanti. Vai patiesi Latvijā lielais vairums cenšas saplūst un neizcelties? Varbūt tā ir tāda nacionālā mīlestība pret zemes toņiem? Vai arī tam ir praktisks pamatojums, lai drēbes tik ātri nesmērētos?
+ Jūrmala vēl joprojām ir interesanta. Pirmo reizi biju skatu tornī un
nopriecājos par kolosālo bērnu laukumu. Ja es būtu bērns, visu laiku
gribētu tur iet. Arī jūras krasts Rīgas Jūras līcī ir brīnišķīgs - tik
tīru pludmali ar baltām smiltīm reti kur var redzēt. Tā ir patiesa
vērtība, kas jāsaglabā.
- Cilvēki saudzē savu naudu. Lai cik ļoti viņiem lieta patiktu, tā netiks pirkta, ja nešķiet kā pirmā vajadzība. Cilvēki Latvijā ir praktiski un saimnieciski. No otras puses - tieši tērēšana bīda ekonomiku uz augšu. Mums vēl to riteni nav sanācis iekustināt. Bet tas ir saprotami, jo algas daudziem ir nožēlojami niecīgas. Apbrīnoju cilvēkus, kuri var priecāties par dzīvi ar 180 latu algu mēnesī.
+ Rīgas Zoodārzā ir tik forši dzīvnieciņi. Pavasaris ir īpašs ar mazuļu šarmu. Lai gan šķiet, ka dzīvnieciņu kopš pēdējā apmeklējuma ir kļuvis mazāk, tie vienalga ir varen jauki. Tikai man ir viens ieteikums - iet uz zoodārzu no rīta, jo pēc pulksten diviem visi dzīvnieciņi ir pabaroti un izvēlas diendusu, nevis apmeklētāju izklaidēšanu.
 |
| Rīgas torņu vērotājs |
Protams, ir arī daudzas citas lietas, kas atstāja interesantus iespaidus. Man bija neizsakāms prieks satikt savus draugus. Īpaši jau tāpēc, ka viņi ir tik interesantas personības, ar kurām varētu runāt mūžīgi. Virtuves tējas kultūra vēl nav izmirusi. Cilvēki arvien vairāk novērtē tradicionālas vērtības un dabas dotos labumus. Arī dārzeņi Rīgā ir daudz garšīgāki. Man bija liels prieks, ka varēju pavadīt tik īsu laika sprīdi ļoti produktīvi. Tagad jācenšas šo aktīvo un labi saplānoto dzīvesstilu ieviest arī ikdienā. 3 nedēļas bez sava datora man nāca par labu. Atcerējos, kā tas ir, kad dienā priekš dažādām lietām ir vismaz 12 stundas. Dators apēd vismaz pusi no šī laika.
Un jā, es vēl joprojām esmu savas valsts patriots, lai gan šobrīd izvēlos dzīvi ārzemēs.
Otra, un daudz nepatīkamākā lieta - man Lido Dzirnavu ielā ļoti veikli nozaga somu. Sēdēju pie durvīm, draudzene turpat blakus. Nekur prom nebijām, bet ceļoties konstatēju, ka soma no krēsla atzveltnes pazudusi. Tas bija nu ļoti nepatīkams vakars. Liels paldies jaukajām meitenēm, kas manu somu izvandītu atrada savā kāpņu telpā un aiztaupīja manas lielākās raizes par dokumentiem un mājas atslēgām. Tomēr man neizprotamā veidā no mana bankas konta pazuda prāva naudas summa, kas tika izņemta no bankomāta. Vēl joprojām esmu dusmīga uz pašvaldības policiju par bezdarbību un neatsaucību. Vēlāk uzzināju, ka ārzemniekus Lido restorānos tajā rajonā bieži tā aptīrot - cilvēki, esiet uzmanīgi!
Darbu atradu neparasti ātri - pieteicos vairākām pozīcijām un 2 nedēļu laikā jau saņēmu piedāvājumu piedalīties projektā, kas notiek Birmingemas publiskajā bibliotēkā. Darbs nebija nekāds dižais - tīrīt vairākus tūkstošus grāmatu plauktu ar putekļusūcēju. Tomēr kontrakts bija uz 2-3 mēnešiem, laba alga un atrašanās vieta 15 minūšu attālumā no mājām. Pieņēmu šo piedāvājumu un nenožēloju. Izrādījās, ka amerikāņu kompāniju darba stils un motivācijas modeļi atbilst manai gaumei par 100%. Lai gan pats darbs bija ļoti vienmuļš, es varēju nodot savu prātu audiogrāmatu varā. Vēl viena lieta bija foršais priekšnieks un interesantie kolēģi. Bibliotekāri tomēr ir atsevišķa suga. Nevienā citā kolektīvā nebiju piedzīvojusi tik dzīvas diskusijas par seriāliem, grāmatām, filmām un ikdienas notikumiem. Lai gan lielāko laika daļu pavadīju no visiem izolētā vidē, tomēr pamanījos iedraudzēties pie pusdienu galda vai kādā no firmas rīkotajiem pasākumiem. Tā laikam bija jaukākā daļa - reizi mēnesī tikai rīkoti mazi pasākumi ar ēdienu un sarunām darba stundu ietvarā. Pasvinējām Helovīnus, bijām parkā ēst pilsētas gardākos sendvičus un decembrī bijām uz restorānu. Tas viss apmaksāts. Liels bija mans pārsteigums, kad dabūju Ziemassvētku prēmiju. Tas bija ļoti jauks un patīkams pārsteigums. Lai gan šajā darbā pavadīju visīsāko laiku savā nopietnajā darba karjerā, jutos visvairāk pieņemta un novērtēta. Lai gan visu laiku biju ļoti nogurusi, jo nevēlējos pamest savu drošības spilvenu - darbu naktsklubā, ļoti priecājos par šo pieredzi. Un arī iekrāto naudiņu kāzām.
