Noskatījos sensacionālo filmu Les Miserables. Šī bija mana pirmā saskare ar šo aizkustinošo stāstu. Cik gan daudz ciešanu var nest viens cilvēks, cik stipram ir jābūt, lai cīnītos pašam ar sevi, cik ļoti ir kāds jāmīl, lai darītu visu tikai viņu labā.
Man filma patiesi patika gan no vizuālo risināju, gan muzikālā aspekta. Lai gan neesmu no raudošajiem skatītājiem, Annas Hetavejas izpildītā "I dreamed a dream" aizkustināja un vibrēja katrā mana ķermeņa šūnā. Tik skaisti, tik patiesi, tik žēlabaini. Pārsteidza arī Edija Redmajera, jeb Mariusa, dziedājums. Pēc skata tāds parasts puisis, bet kā dzied! Diemžēl, nedaudz vīlos Hjū Džekmana balsī, lai gan loma kopumā viņam piestāvēja. Nez kā būtu, ja viņa vietā tēlotu Džonijs Deps, kurš sevi pierādījis kā labu dziedātāju un mūziklu aktieri Tima Bērtona filmā "Svīnijs Tods", kurai bija ļoti līdzīgs galveno dziedošo aktieru sastāvs. Filma iegūtu pavisam citu garšu, īpaši jau tāpēc, ka Helena Bonhama Kārtere un Saša Barons Koens filmā jau ir. Šis pārītis padarīja filmu daudz priecīgāku. Zaglīgi un gaužām negodīgi viesnīcnieki, kuru klātbūtnē ne uz sekundi nevar novērsties, jo tie nospers pat tavu stikla aci vai lieko kāju - dod tikai viņiem mazu iespēju. Isabella Allena, kas tēlo mazo Kozeti apbur ar savām lielajām acīm un nevainīgo skatienu. Īsts eņģelītis. Arī Amandas Sejfrīdas tēlotā pieaugusī Kozete iedvesmo. Labsirdīga un jauka, nedaudz naiva, tomēr dzied kā lakstīgala.
Protams, filma neiztiek bez mīlestības. Meitenes, kuras augušas kopā un iemīlas vienā puisī. Puisis iemīl vienu, otru uztverot tikai kā draudzeni. Mīlestība no pirmā acu skatiena, ciešanas un cerība nākotnei.
Godīgi sakot, vienu lietu es biju cerējusi redzēt plašākā mērogā - barikādes. Filmas treileri sola spriedzi un cīņu, bet beigās tas galvenokārt ir bariņš ar entuziastiem, kas sametuši mēbeļu kaudzi Parīzes centrā un bruņojušies ar dažām pistolēm. Mērķis cēls, bet plāns bija nepārdomāts. Ne vienmēr sacelšanās pret valdošo varu beidzas veiksmīgi. Tomēr viens tēls ir īsts patriots un varonis - mazais puika Gavrošs. Nu tādu zeņķi vēl vajag pameklēt - drosmīgs, izveicīgs un "ielu gudrs". Īsts cīnītājs.
Tomēr vislielākā spriedze ir starp Žanu Valžanu (Hjū Džekmans) un inspektoru Žavertu (Rasels Krovs). Eh, būtu man teikšana, Žavertu tēlotu Alans Rikmans. Bet nu neatgriezīsimies pie manas vēlmes reproducēt Flītstrītas dēmonisko bārddzini citā mērcē (tomēr sapņot nav aizliegts). Spriedze, naids un kaķa un peles spēle starp abiem tēliem turpinās visas filmas garumā. Man personīgi ļoti patīk ideja par to, ka esot labam pret savu ienaidnieku, tu vari viņu iekšēji nogalēt daudz vairāk nekā tad, ja iedur viņam krūtīs dunci. Ticība labajam ne visiem nākas viegli. Reizēm labais cilvēkos pārsteidz vairāk par nodevību.
Kopumā varu teikt, ka biju gaidījusi drusciņ vairāk, taču vīlusies gan neesmu. Iesaku šo filmu noskatīties tiem, kam patīk grāmatu ekranizējumi, mūzikli vai filmas vēsturiskos apstākļos.
Protams, filma neiztiek bez mīlestības. Meitenes, kuras augušas kopā un iemīlas vienā puisī. Puisis iemīl vienu, otru uztverot tikai kā draudzeni. Mīlestība no pirmā acu skatiena, ciešanas un cerība nākotnei.
Godīgi sakot, vienu lietu es biju cerējusi redzēt plašākā mērogā - barikādes. Filmas treileri sola spriedzi un cīņu, bet beigās tas galvenokārt ir bariņš ar entuziastiem, kas sametuši mēbeļu kaudzi Parīzes centrā un bruņojušies ar dažām pistolēm. Mērķis cēls, bet plāns bija nepārdomāts. Ne vienmēr sacelšanās pret valdošo varu beidzas veiksmīgi. Tomēr viens tēls ir īsts patriots un varonis - mazais puika Gavrošs. Nu tādu zeņķi vēl vajag pameklēt - drosmīgs, izveicīgs un "ielu gudrs". Īsts cīnītājs.
Tomēr vislielākā spriedze ir starp Žanu Valžanu (Hjū Džekmans) un inspektoru Žavertu (Rasels Krovs). Eh, būtu man teikšana, Žavertu tēlotu Alans Rikmans. Bet nu neatgriezīsimies pie manas vēlmes reproducēt Flītstrītas dēmonisko bārddzini citā mērcē (tomēr sapņot nav aizliegts). Spriedze, naids un kaķa un peles spēle starp abiem tēliem turpinās visas filmas garumā. Man personīgi ļoti patīk ideja par to, ka esot labam pret savu ienaidnieku, tu vari viņu iekšēji nogalēt daudz vairāk nekā tad, ja iedur viņam krūtīs dunci. Ticība labajam ne visiem nākas viegli. Reizēm labais cilvēkos pārsteidz vairāk par nodevību.
Kopumā varu teikt, ka biju gaidījusi drusciņ vairāk, taču vīlusies gan neesmu. Iesaku šo filmu noskatīties tiem, kam patīk grāmatu ekranizējumi, mūzikli vai filmas vēsturiskos apstākļos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru