Cilvēki, kam bail no sniega

Dzīve Anglijā reizēm mēdz būt uzjautrinoši absurda. Šeit cilvēkiem ir bail no pirmā sniega. Visu nedēļu šī tēma ir izraisījusi apjukumu, haosu un arī smieklu un joku vilni no cilvēkiem, kam sniegs šķiet visai tīkams.

Lieta tāda, ka pirms nedēļas Anglijā beidzot sāka snigt. Nekas jau traks nav - pāris centimetri mīksta, lipīga sniedziņa. Janvārim jau nu vajadzētu būt "baltam", bet katru gadu šeit sākas masu panika. Acīmredzot, cilvēki cer, ka sniega tomēr nebūs, un katru gadu ir šoks, kad no debesīm krīt sasalušais ūdens (kas būtu pierasta lieta šķidrā agregātstāvoklī). Pēkšņi vairs nekas nestrādā kā nākas - viss sākas ar ceļiem - transports nespēj kursēt ierastā ritmā. Vilcieni un autobusi kavējas vai vispār tiek atcelti. Lidmašīnas nevar ne pacelties, ne nolaisties. Cilvēki netiek uz darbu. Darbiniekus jālaiž mājās ātrāk, lai nav jāapmaksā palikšana viesnīcās. Veikali un citas iestādes tiek slēgtas ātrāk vai vispār nestrādā. Tādas ir sniega dienas šeit.

Galvenā problēma ir sniega novākšanas ekipējuma trūkums. Tas izskaidrojams ar to, ka tā uzturēšana visa gada garumā prasa milzīgus līdzekļus, kas ne vienmēr attaisnojas, ja ņem vērā, ka sniegs parasti turas vien 2-3 nedēļas visa gada laikā. Otra lieta ir ziemas riepu trūkums. Braukt pa sniegu māk tikai daži, un tie paši pārsvarā ir iebraucēji no Austrumeiropas. Skumji un uzjautrinoši vienlaicīgi. Mans logs ir vērsts uz vienu no galvenajiem ceļiem un pirmajā sniega dienā var dzirdēt (un arī vērot) spolētājus - ir bijuši gadījumi, kad braucēji iestrēgst uz ceļa un netiek uz priekšu. Ir attapīgāki braucēji, kas palīdz arī citiem. Vienreiz redzēju, kā taksists palīdzēja iesprūdušajam bēdubrālim - ieteica zem riteņiem palikt mašīnas paklājiņu, lai tiktu ārā no bedres.

Līdzīgi manējiem :)

Kopumā pasākums ir visai jautrs. Cilvēkus, kas nākuši no sniegotām valstīm viss šis pamatīgi uzjautrina. Arī šobrīd ārā valda ziemas pasaka. Par godu sniegam un slapjdraņķim esmu beidzot iegādājusies smukus melni punktainus gumijniekus, kas glābj manus ādas zābakus no iznīcības sāls, smilšu un sniega žļurā. Šobrīd veikalos tie ir uz izķeršanu un uz ielas tā ir aktuālākā mode. Tad nu iedzeršu kafiju par godu ziemai un tam, ka arī šeit uz īsu laiku mēdz būt citas sezonas izņemot rudeni.

Grāmata, kuru nevar izlasīt

Uzdūros šai interesantajai dokumentālajai filmai par grāmatu, kuru kriptogrāfi nevar atšifrēt un eksperti nevar identificēt. Gandrīz vai konspirācijas teorijas vērts stāsts.

Interesanti, vai kāda no šīm teorijām kādreiz tiks arī pierādīta? Varbūt tā arī paliks vēsturiska mīkla?

Grāmatas manā dzīvē

Vēlējos atgriezties pie sava pirmatnējā plāna dalīties ar savu ceļojumu grāmatu pasaulē. Pēdēja gada laikā pamatīgi pievērsos grāmatu (īpaši bērnu grāmatu) lasīšanai. Manuprāt, grāmatas ir viena no tām lietām, kas ir vajadzīgas katram sevi cienošam inteliģentam. Tās palīdz mums komunicēt ar cilvēkiem, kurus mēs savādāk nekad nesatiktu, iepazīt pasauli no cita skatu punkta, uzzināt par nereālām pasaulēm, kuras dzīvo mūsu iztēlē, vai vienkārši padarīt mūsu dzīvi piedzīvojumiem bagātu. Pasaule nav plakana, tai ir neskaitāmas dimensijas. Grāmatas darbojas kā portāli uz šīm vēl nezināmajām, neizprastajām perspektīvām.
2012. gadā man bija izdevība pievērsties vairākām grāmatu sērijām, kas man likās iedvesmojošas un interesantas. Es nekad necīnos ar grāmatu, ja tā mani nesaista. Nevaru teikt, ka esmu literatūras eksperts, esmu lasījusi arī no literārā viedokļa pilnīgi briesmīgas grāmatas, tomēr gribu padalīties ar savu pieredzi. Man patīk tādas grāmatas, kas iedvesmo uz rīcību, kas liek izkustēties un saprast, ka dzīve ir daudz interesantāka un skaistāka nekā var reizēm likties.

Pirmā grāmatu sērija, kas, manuprāt, ir savā veidā ģeniāla un ar to vajadzētu iepazīstināt savus bērnus, ir Hollojas Blekas un Tonija DiTerlizzi "Spaidervikas hronikas". Pamata stāstā ir 3 ilustrētas grāmatiņas par bērniem, kas pārvācas uz dzimtas māju un tur atklāj, ka pasaku tēli nebūt nav tikai iztēles auglis. Goblini, mājas gariņi un fejas ir īsti un dzīvo mums līdzās, tika mēs tos neredzam. Bērni atrod sava senča Artūra Spaidervika sarakstīto pārdabisko būtņu enciklopēdiju un tad sākas lielie piedzīvojumi, jo ļaunais goblinu karalis par katru cenu vēlas šo grāmatu iegūt, jo ar tās palīdzību varēs paverdzināt visas citas pārdabiskās būtnes. Protams, bērniem grāmata ir jāpasargā un goblinu karalis jāuzvar. Grāmatu sērijai ir  arī turpinājums, kurā iesaistīti jau citi bērni un viņu uzdevums ir ne mazāk bīstams - tikt galā ar negantajiem uguni spļaujošajiem milžiem un vēlāk vēl ļaunākajiem pūķiem. Papildus fani var iepazīties ar visām pārdabiskajām būtnēm caur krāšņo enciklopēdiju. Grāmata ir īpaši jauka, jo tajā ir daudzi skaisti attēli un to ir viegli lasīt.

Otra grāmatu sērija bērniem un jauniešiem, kas man personīgi likās nedaudz naiva, bet interesanta, ir Lemonija Sniketa "Nelaimīgo notikumu sērija". Grāmatas galvenie varoņi atkal ir bērni, kuru nedienas sākas ar to, ka viņu vecāki iet bojā ugunsgrēka laikā. Bāreņi nonāk sava tēvoča Olafa apgādībā, bet izrādās, ka viņu tēvocis nebūt nav gādīgs onkulis, kurš grib uzņemties rūpes, bet gan ļauns, nežēlīgs un mantkārīgs aktieris, kas vēlas par katru cenu iegūt bāreņu milzīgo bagātību, ko viņi mantojuši no saviem vecākiem. Kad viņa ļaunie nodomi nāk gaismā, bērni tiek nodoti citu attālu radinieku apgādībā, tomēr katru reizi Olafs uzrodas atkal un ar savu ļauno roklaižu bandu cenšas panākt, lai bērni nonāktu viņa nagos. Stāsta gaitā bērni tiek pārmesti no viena radinieka pie otra un nekur nevar atrast īstas mājas, jo Olafam izdodas visus apmānīt ar vienkāršas, bet efektīvas maskēšanās palīdzību. Bāreņi sāk nojaust, ka tas viss nav vienkārši tāpat, un ka visam pamatā ir ar kādu slepenu organizāciju saistīta konspirācija. Stāstu sērijā ir 13 grāmatas, kuras pavēsta par Bodiljēru bāreņu neveiksmju pilno dzīvi. Papildus šīm grāmatu fani var iepazīties ar citām Lemonija Sniketa grāmatām, kas tikai padziļina misticismu. Man patika, ka šie stāsti liek aizdomāties par patiesajām dzīves vērtībām, par to, ka katram ir savs īpašais talants, un par to, ka viss var būt nav nemaz tik slikti, kā sākumā liekas. Interesants elements ir sarežģītu vārdu un to paskaidrojumu iepīšana tekstā. Tas padara grāmatu visai noderīgu. Pati šo sēriju lasīju angliski un uzzināju daudzus noderīgus vārdiņus. Papildus tam, liels uzsvars ir uz to, ka grāmatas var būt labi sabiedrotie jebkurā dzīves situācijā, vajag tikai atrast pareizo. Tas netiešā veidā reklamē lasīšanu kā procesu un izceļ grāmatu vērtību mūsu dzīvēs.

Trešā bērniem domātā grāmatu sērija ir "Bada spēļu" autores Sūzanas Kollinsas "Zemzems hronikas", kas mums vēsta par Gregoru un viņa ģimeni. Gregors nejaušības pēc kopā ar savu mazo māsiņu nonāk neparastā zemē, kas atrodas dziļi zemes dzīlēs. Tajā valda tumsa, savādi ļaudis un gigantiski dzīvnieki. Gregoram nākas piepildīt vairākus svarīgus pareģojumus, par kuru eksistenci viņš līdz šim neko nebija zinājis. Sērijā ir 5 grāmatas, katra arvien vairāk liek iedziļināties Zemzemes valstības vēsturē un paražās. Gregors atrod jaunus draugus un arī ienaidniekus - milzu žurkas. Cīņa ir nežēlīga, vairāki tēli grāmatas gaitā iet bojā. Šo grāmatu ieteiktu lasīt tikai tiem bērniem, kam nervi ir stiprāki. Tomēr galā viss beidzas labi, kā jau kārtīgā bērnu grāmatā. Man patika, lai gan tā nav labākā no literārā viedokļa. Kārtīgs piedzīvojums ar daudziem tēliem un elementiem, kas nenogurdina, tomēr uztur zināmu spriedzi un interesi turpināt. Grāmatu lasīju angliski, pagaidām latvisko tulkojumu neesmu redzējusi.

Ceru, ka būšu ieinteresējusi kādu vismaz apskatīt šīs grāmatas vai to ekranizētās versijas. Jā, divām no tām ir arī filmas. 

Tomēr varu teikt, ka "Nelaimīgo notikumu sērijas" filma ir tikai interpretācija par grāmatu sēriju, tomēr tai ir jauks vizuālais risinājums. Kurš variants ir labāks, spriediet paši.

Les Miserables

Noskatījos sensacionālo filmu Les Miserables. Šī bija mana pirmā saskare ar šo aizkustinošo stāstu. Cik gan daudz ciešanu var nest viens cilvēks, cik stipram ir jābūt, lai cīnītos pašam ar sevi, cik ļoti ir kāds jāmīl, lai darītu visu tikai viņu labā.

Man filma patiesi patika gan no vizuālo risināju, gan muzikālā aspekta. Lai gan neesmu no raudošajiem skatītājiem, Annas Hetavejas izpildītā "I dreamed a dream" aizkustināja un vibrēja katrā mana ķermeņa šūnā. Tik skaisti, tik patiesi, tik žēlabaini. Pārsteidza arī Edija Redmajera, jeb Mariusa, dziedājums. Pēc skata tāds parasts puisis, bet kā dzied! Diemžēl, nedaudz vīlos Hjū Džekmana balsī, lai gan loma kopumā viņam piestāvēja. Nez kā būtu, ja viņa vietā tēlotu Džonijs Deps, kurš sevi pierādījis kā labu dziedātāju un mūziklu aktieri Tima Bērtona filmā "Svīnijs Tods", kurai bija ļoti līdzīgs galveno dziedošo aktieru sastāvs. Filma iegūtu pavisam citu garšu, īpaši jau tāpēc, ka Helena Bonhama Kārtere un Saša Barons Koens filmā jau ir. Šis pārītis padarīja filmu daudz priecīgāku. Zaglīgi un gaužām negodīgi viesnīcnieki, kuru klātbūtnē ne uz sekundi nevar novērsties, jo tie nospers pat tavu stikla aci vai lieko kāju - dod tikai viņiem mazu iespēju. Isabella Allena, kas tēlo mazo Kozeti apbur ar savām lielajām acīm un nevainīgo skatienu. Īsts eņģelītis. Arī Amandas Sejfrīdas tēlotā pieaugusī Kozete iedvesmo. Labsirdīga un jauka, nedaudz naiva, tomēr dzied kā lakstīgala.

Protams, filma neiztiek bez mīlestības. Meitenes, kuras augušas kopā un iemīlas vienā puisī. Puisis iemīl vienu, otru uztverot tikai kā draudzeni. Mīlestība no pirmā acu skatiena, ciešanas un cerība nākotnei.
Godīgi sakot, vienu lietu es biju cerējusi redzēt plašākā mērogā - barikādes. Filmas treileri sola spriedzi un cīņu, bet beigās tas galvenokārt ir bariņš ar entuziastiem, kas sametuši mēbeļu kaudzi Parīzes centrā un bruņojušies ar dažām pistolēm. Mērķis cēls, bet plāns bija nepārdomāts. Ne vienmēr sacelšanās pret valdošo varu beidzas veiksmīgi. Tomēr viens tēls ir īsts patriots un varonis - mazais puika Gavrošs. Nu tādu zeņķi vēl vajag pameklēt - drosmīgs, izveicīgs un "ielu gudrs". Īsts cīnītājs.
Tomēr vislielākā spriedze ir starp Žanu Valžanu (Hjū Džekmans) un inspektoru Žavertu (Rasels Krovs). Eh, būtu man teikšana, Žavertu tēlotu Alans Rikmans. Bet nu neatgriezīsimies pie manas vēlmes reproducēt Flītstrītas dēmonisko bārddzini citā mērcē (tomēr sapņot nav aizliegts). Spriedze, naids un kaķa un peles spēle starp abiem tēliem turpinās visas filmas garumā. Man personīgi ļoti patīk ideja par to, ka esot labam pret savu ienaidnieku, tu vari viņu iekšēji nogalēt daudz vairāk nekā  tad, ja iedur viņam krūtīs dunci. Ticība labajam ne visiem nākas viegli.  Reizēm labais cilvēkos pārsteidz vairāk par nodevību.
Kopumā varu teikt, ka biju gaidījusi drusciņ vairāk, taču vīlusies gan neesmu. Iesaku šo filmu noskatīties tiem, kam patīk grāmatu ekranizējumi, mūzikli vai filmas vēsturiskos apstākļos.

Postcrossing - mazais dzīves prieciņš

Man ļoti patīk saņemt pastu. Ne jau spamu vai reklāmas, bet gan vēstules un kartiņas. Kopš 2011. gada vasaras mans starpnieks šajā jautājumā ir Postcrossing - vispasaules pastkartīšu apmaiņas tīkls.
Darbības princips ir pavisam vienkāršs:

1. reģistrējies sistēmā; 
2. dabū kāda lietotāja adresi; 
3. aizsūti viņam kartiņu; 
4. pagaidi, kamēr saņēmējs kartiņu reģistrē sistēmā; 
5. sāc saņemt kartiņas no citiem lietotājiem

Katrai kartiņai piešķir individuālo identifikācijas kodu. Sistēmas burvība slēpjas faktā, ka nekad nezini, kam sūtīsi vai no kā saņemsi kartiņas. Otra interesantā lieta ir tā, ka vari sazināties ar citiem lietotājiem un sarunāt privāto apmaiņu, ja otrs lietotājs to vēlas. Mana kolekcija šobrīd ietver vairāk kā 100 caur sistēmu saņemtās kartiņas un vēl apmēram tikpat daudz kartiņas, kuras esmu ieguvusi personīgās apmaiņas laikā. Lielisks hobijs. Arī filatēlisti var priecāties par marku dažādību. Daži piemēri no manas kolekcijas: