 |
| Brīvības piemineklis |
Aizvakar atgriezos no sava 3 nedēļu brauciena uz Rīgu. Lai gan esmu pūce, brīvdienu laikā tiku modināta ap 8.00 no rīta. Tas nāca par labu, jo padarīja manu dienu krietni produktīvāku. Paspēju daudz izdarīt. Jāsāk domāt, vai tik nevajadzētu mainīt darbu. Nakts maņas dienas ritmu ietekmē ļoti spēcīgi. Šodien pamodos 7.15 un jutos spēka pilna. Agrs rīts mudina izdarīt vairāk. Tomēr šķiet, ka ātri vien atkal atgriezīšos pie sava ierastā dienas ritma.
Šis brauciens patiesi bija ļoti vērtīgs ne vien tāpēc, ka smēlos jaunus iespaidus un satiku sirdij tuvus cilvēkus, bet arī tāpēc, ka varēju paskatīties uz Rīgas iedzīvotājiem no malas. Padzīvojot ilgāku laiku ārzemēs var labāk saskatīt cilvēku īpatnības, kuras agrāk neesi ievērojis un uzskatījis par ko īpašu. Brauciena laikā bija vairākas lietas, kuras lika aizdomāties:
+ Apkalpošana Rīgā ir galvas tiesu pārāka nekā Anglijā. Tas priecē. Cilvēki pārzina savu darbu un cenšas to darīt godam. Par to daļēji ir jāpateicas arī krīzei, jo lielā konkurence uz brīvajām vakancēm liek cilvēkiem sarosīties.
- Negatīvu iespaidu atstāja tas, ka Rīgā cilvēkiem ļoti patīk grūstīties. Cilvēku iekšējais GPS nav prognozējams. Lai kur es būtu, ja tur ir pūlis - cilvēki noteikti centīsies uzgrūsties virsū. Tas ir tik ļoti atšķirīgi no rietumu kultūras, kur katram pienākas sava personīgā telpa. Ja tu uzgrūdies anglim, viņš parasti paspēs atvainoties pirmais. Rīgā - tev pāri pārskries kā tanks un vēl nolamās par to, ka tu esi stāvējis ceļā. Stockmann trakās dienas bija trakas tieši nepieklājīgo tantuku dēļ, kas grūstījās bez jebkāda iemesla. Domāju, ka tas tā ir tikai ar tirgus tantēm un sabiedriskajā transportā, bet maldījos. Arī operas un teātra apmeklētājiem šķiet, ka ja viņi nepagrūdīs kādu mugurā, pie sava mēteļa klāt netiks. Ak jā, un jēdziena "godīgi stāvēt rindā" Rīgā vispār nemēdz būt. Nezinu ar ko to visu varētu izskaidrot, varbūt tās ir rakstura iezīmes, kas ir konservējušās cilvēkos vēl no padomju gadiem, kad neko nevarēja dabūt? Varbūt grūstoties cilvēki cenšas neapzināti kompensēt fizisko pieskārienu un maiguma trūkumu? Varbūt tās ir iekšējās bailes kaut kur nepaspēt vai arī nevēlēšanās kādu laist pa priekšu (starp citu arī ļoti raksturīga iezīme autovadītājiem)? Katrā ziņā tas ir ļoti nepatīkami.
 |
| Charlie pica Rīgā, Doma laukumā |
- Apģērba ziņā rīdzinieki cenšas neizcelties no pūļa. Ejot pa ielu cilvēki saplūst viendabīgā, pelēcīgā masā. Kamēr laiks bija lietains, gandrīz visi bija saģērbti tumšos un zemes toņos. Laikā, kad īpaši gribas ko spilgtu un saulainu, tas šķiet nedaudz dīvaini. Es ļoti izcēlos ar savu koši zilo mēteli. Tikai līdz ar saulainajām dienām cilvēki sāka ģērbt košas krāsas - rozā, sarkanu, zaļu... Sāku domāt, kāpēc tā? Izstaigāju veikalus - tur viss kārtībā, visas krāsas ir pieejamas. Apskatīju savu veco garderobi un konstatēju, arī es savā laikā vilku drēbes, kas ar košumu nemaz neizceļas. Palika interesanti. Vai patiesi Latvijā lielais vairums cenšas saplūst un neizcelties? Varbūt tā ir tāda nacionālā mīlestība pret zemes toņiem? Vai arī tam ir praktisks pamatojums, lai drēbes tik ātri nesmērētos?
+ Jūrmala vēl joprojām ir interesanta. Pirmo reizi biju skatu tornī un nopriecājos par kolosālo bērnu laukumu. Ja es būtu bērns, visu laiku gribētu tur iet. Arī jūras krasts Rīgas Jūras līcī ir brīnišķīgs - tik tīru pludmali ar baltām smiltīm reti kur var redzēt. Tā ir patiesa vērtība, kas jāsaglabā.
- Cilvēki saudzē savu naudu. Lai cik ļoti viņiem lieta patiktu, tā netiks pirkta, ja nešķiet kā pirmā vajadzība. Cilvēki Latvijā ir praktiski un saimnieciski. No otras puses - tieši tērēšana bīda ekonomiku uz augšu. Mums vēl to riteni nav sanācis iekustināt. Bet tas ir saprotami, jo algas daudziem ir nožēlojami niecīgas. Apbrīnoju cilvēkus, kuri var priecāties par dzīvi ar 180 latu algu mēnesī.
+ Rīgas Zoodārzā ir tik forši dzīvnieciņi. Pavasaris ir īpašs ar mazuļu šarmu. Lai gan šķiet, ka dzīvnieciņu kopš pēdējā apmeklējuma ir kļuvis mazāk, tie vienalga ir varen jauki. Tikai man ir viens ieteikums - iet uz zoodārzu no rīta, jo pēc pulksten diviem visi dzīvnieciņi ir pabaroti un izvēlas diendusu, nevis apmeklētāju izklaidēšanu.
 |
| Rīgas torņu vērotājs |
Un jā, es vēl joprojām esmu savas valsts patriots, lai gan šobrīd izvēlos dzīvi ārzemēs.
